Sociālās fobijas anketa (SPIN) (Connor, et al, 2000) tika veidota kā sociālās fobijas pašvērtējuma skala, kura mēra trīs galvenos raksturlielumus: bailes, fobisku izvairīšanos un veģetatīvās nervu sistēmas izpausmes. Sociālās fobijas anketa (SPIN) sastāv no 17 apgalvojumiem. Respondentiem, atbildot uz katru apgalvojumu, tas ir jāizvērtē 5 baļļu skalā, izvēloties vienu atbildi, kas vislabāk raksturo pazīmi, kas viņu ir traucējusi pēdējo divu nedēļu laikā (Connor, et.al., 2000). Sociālās fobijas anketai (SPIN) izpildes nav laika ierobežojuma. Sīkāk ar testa aprakstu var iepazīties pievienotajā datnē. Lai saņemtu aptauju izmantošanai sava pētnieciskā darba ietvaros, lūdzu sazināties ar RSU Psiholoģijas laboratoriju, rakstot uz tar@rsu.lv

Instruments sastāv no 2 daļām. Pirmajā daļā "Indivīda funkcionālie ierobežojumi un atkarība no palīgierīcem" tiek atzīmēts līmenis K (grūtības pieliekties, saliekt ceļus utt.) un līmenis M (nespēja lietot apakšējās ekstremitātes), ja respondents lieto riteņkrēslu. Otrajā daļā "Vides barjeras mājās un tuvākajā apkārtnē" atzīmētas esošās barjeras ar punktu skaitu no 1. - 4., atkarībā no problēmas smaguma saistībā ar indivīda funkcionālajiem ierobežojumiem un diziskās vides prasībām. Šī daļa sadalīta - A, B, C un D daļās, kuras attiecīgi apraksta ārējo vidi, ieeju, iekšējo vidi un komunikācijas. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Ieva Sproģe. Fiziskās vides ietekme uz ikdienas aktivitātēm personām pēc kāju amputācijām, 2000. Novērtējuma instruments lietots arī šajos darbos: 1. Elīna Auziņa. Vides pieejamība skolās bērniem ar pārvietošanās grūtībām, 2002. 2. Aļesja Mozžerikova. Mājas vides pieejamība un piemērotība personām pēc muguras smadzeņu bojājuma, 2004.

Interešu pārbaudes anketa ietver dažāda veida intereses un nodarbes. Tās iedalītas 5 daļās – ikdienas aktivitātes, darbi ar rokām, kulturālā/mācību, sports, sociālā atpūta. Kopā instrumentā ir nosauktas 60 intereses. Dalībnieks ar krustiņu atzīmē, kad veic šo nodarbi (veicu agrāk, veicu tagad, neveicu agrāk, neveicu tagad, gribētu veikt). Psihometriskās īpašības skat. darbā: Artis Ruiss. Apmierinātība ar dzīvi un intereses personām ar muguras smadzeņu bojājumu, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī šajos darbos: 1. Baiba Kārkliņa. Ikdienas aktivitāšu apjoms indivīdiem ar hroniskām tensijas tipa galvassāpēm, 2003. 2. Baiba Judina. Ikdienas aktivitāšu raksturojums gados veciem cilvēkiem, 2012.

Pielieto, lai novērtēu personas dalību dažādās aktivitātēs. Sastāv no daļēji strukturētas intervijas, kas dod iespēju izmantot strukturētu informācijas savākšanu, analizēšanu un informācijas sniegšanu par personas nodarbes adaptāciju. Novērtējums sastāv no 14 jautājumiem -intereses, lomas, ieradumi, prasmes, produktivitāte, fiziskā vide, sociālā vide, atgriezeniskā saite, pagātne, pašnovērtējums, vērtības un mērķi; sistēmu analīze- dinamika, vide, sistēmu mijiedarbības novērtējums. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Inese Žigo. Bērnu ar cerebrālo trieku integrācija vispārizglītojošajā skolā, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī šajos darbos: 1. Jekaterīna Jakimoviča. Nodarbes adaptācijas novērtēšana personām ar šizofrēniju, 2005. 2. Olga Tkačenko. Pašnovērtējuma, vērtību, interešu atšķirības pusaudžiem, cietušiem no vardarbības, salīdzinājumā ar vienaudžiem, kuri nav cietuši no vardarbības, 2004. 3. Ilona Limova. Izmaiņas indivīda apakšsistēmās sievietēm ar hronisku reimatoīdo poliatrtrītu, 2002. 4. Inga Ģibule. Izmaiņas gribas apakšsistēmā ergoterpijas procesa laikā personām ar depresiju stacionārā, 2002. 5. Jeļena Salikina. Indivīda apakšistēmu novērtējums personām ar hronisku alkoholismu, 2002. 6. Laila Skulete. Ergoterapijas efektivitāte pacientiem ar depresiju, 2002. 7. Ilona Likova. Nodarbinātības veicināšana personām ar psihiskiem veselības traucējumiem, 2008.

Aktivitāšu aptaujas lapa ir modificēta versija no Nodarbju aptaujas lapas, kas izveidota, lai analizētu informāciju par indivīdiem un to veselības stāvokli, aktivitāšu kotekstā. Instruments kalpo kā dienasgrāmata, kurā respondents 24 stundas diennaktī, ar 30 min intervālu atzīmē aktivitātes, ar kurām viņš attiecīgajā laikā ir aizņemts, atzīmējot, vai tā ir darba, brīvā laika vai pašaprūpes aktivitāte. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Gunta Graudule. Aktivitātes dienas aprūpes centrā indivīdiem ar garīgās attīstības aizturi, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī sekojošās publikācijās: 1. Ieviņa Reinsone “Ikdienas aktivitāšu balanss un subjektīvā dzīves apmierinātība pacientiem pēc PTCA”. 2004. 2. Rita Bežeckiha. “ Mātes lomas realizācijas sievietēm, kurām ir bērni ar īpašām vajadzībām.” 2006. Vineta Mihailova. “Apmierinātība ar dzīvi un ikdienas nodarbju sadalījums strādājošiem pieaugušajiem.” 2006.Olga Šemele. “Jauniešu narkomānu ikdienas nodarbju sadalījums un dzīves kvalitāte”. 2007. 3. Sanita Šveice. “Brīvā laika aktivitātes personām pēc insulta, to saistība ar funkcionālo atakarību.” 2000. 4. Laura Lapiņa. “Psihisku slimu personu ikdienas aktivitātes piespiedu ārstēšanas nodaļā.”. 2000. 5. Anete Kaužēna. “Ikdienas aktivitātes cilvēkiem ar garīgās attīstības aizturi neatkarīgu dzīvi uzsākot.” 2008. 6. Anna Ņikitina. “Brīvais laiks jauniešiem ar un bez kustību traucējumiem.” 2009. 7. Maija Neilande. “Ikdienas nodarbju sabalansētība universitātes studentu ikdienā.” 2009.

Šī dzīves lomu aptaujas lapa nosauc un izskaidro 10 galvenās dzīves lomas: students; darbinieks; aprūpētājs; brīvprātīgais; mājas uzturētājs; ģimenes loceklis; draugs; reliģiskās draudzes loceklis; amatieris; dalībnieks organizācijā. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Iveta Bergina. Aktivitāšu repertuārs saistībā ar dzīves lomām sievietēm pēc 65 gadu vecuma, izmantojot "Dzīves lomu aptaujas lapu" latviešu valodā, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī šajos darbos: 1. Māris Duncītis. Interešu un lomu maiņa cilvēkiem pensionēšanās vecumā, 2002. 2. Baiba Šavaļijeva. Sociālo lomu realizācija un apmierinātība ar dzīvi sievietēm pēc krūts audzēja operācijas, 2004. 3. Ieva Kalniņa. Dzīves lomas šizofrēnijas slimniekiem un atbilstoša vecuma veseliem cilvēkiem, 2002. 4. Jekaterina Bobnova. Apmierinātība ar dzīvi saistībā ar sociālo lomu realizēšanu personām pēc insulta, 2005. 5. Rita Bežeckiha. Mātes lomas realizācijas sievietēm, kurām ir bērni ar īpašām vajadzībām, 2006. 6. Nataļja Ivanova. Nodarbes atsavināšana un iespējas pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā personām pēc ieslodzījuma, 2007. 7. Anna Ņikitina. Brīvais laiks jauniešiem ar un bez kustību traucējumiem, 2009.

Instruments sastāv no astoņām aktivitāšu kategorijām - ģērbšanās, celšanās, ēšana, pastaigas, higiēna, sniegšanās, satvēriens un citas aktivitātes. Katra aktivitāšu kategorija tiek vērtēta pēc 4 punktu skalas: 0 - bez grūtībām, 1- ar nelielām grūtībām, 2 - ar lielām grūtībām, 3 - nespēj veikt. Intervējamais subjekts no katras kategorijas jautājumiem izvēlas atbildes, kas vislabāk atspoguļo viņa funkcionālās spējas, iepriekšējās nedēļas laikā. Skaitot iegūtos rezultātus, iespējams noskaidrot nespējas indeksu: piemēram, atbildot uz astoņām aktivitāšu kategorijām punktu skaits ir 12, tādēļ nespējas indekss ir 1,5. Vienlaicīgi ir iespējams arī noskaidrot, kurās no aktivitātēm ir nepieciešama palīglīdzekļu izmantošana, vai citas personas palīdzība. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Diāna Bringina. Spēja veikt ikdienas aktivitātes un dzīves kvalitāte personām ar reimatoīdo artrītu, 2000.

Dzīves apmierinātības anketa sastāv no viena vispārēja jautājuma par dzīvi kopumā un astoņiem jautājumiem par dažādiem specifiskiem dzīves aspektiem: pašaprūpe, brīvā laika situācija, darbs, finansiālais stāvoklis, seksuālā dzīve, attiecības ar partneri (sievu/vīru), ģimenes dzīve un kontakti ar draugiem un paziņām. Šie deviņi jautājumi var tikt novērtēti sešu punktu skalā (1 - ļoti neapmierinoši; 2 - neapmierinoši; 3 - gandrīz neapmierinoši; 4 - gandrīz apmierinoši; 5 - apmierinoši un 6 - ļoti apmierinoši). Psihometriskās īpašības skat. darbā: Inta Lange. Aktivitātes personām ar muguras smadzeņu bojājumu un ģimenes loma to realizēšanā, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī šajos darbos: 1. Diāna Pantejeva. Apmierinātības ar dzīvi un pašaprūpes aktivitāšu problēmas sievietēm pēc krūts audzēja operācijas, 2002. 2. Ieva Mieze. Atkarība ikdienas aktivitāšu veikšanā un dzīves kvalitāte personām ar muguras smazdeņu bojājumu, 2001. 3. Baiba Šavaļijeva. Sociālo lomu realizācija un apmierinātība ar dzīvi sievietēm pēc krūts audzēja operācijas, 2004. 4. Rita Bežeckiha. Mātes lomas realizācijas sievietēm, kurām ir bērni ar īpašām vajadzībām, 2006. 5. Marina Alturmesova. Aktivitāšu izmaiņas gados veciem cilvēkiem pārceļoties uz dzīvi pansionātos Bauskas rajonā, 2006. 6. Vineta Mihailova. Apmierinātība ar dzīvi un ikdienas nodarbju sadalījums strādājošiem pieaugušajiem, 2006. 7. Liene Meiere. Subjektīvā dzīves kvalitāte personām pusgadu un 2 gadus pēc insulta, 2000.

Personai ar funcionāliem traucējumiem tiek novērtēts nepieciešamais asistēšanas līmenis veicot personīgo aprūpi, pārsēšanos, pārvietošanos, sfinkteru kontroli, komunikāciju un sociālo problēmu risināšanu. Katra sadaļa tiek novērtēta no 1-7 , kur 7 ir pilnīgi neatkarīgs un 1 - totāla asistēšana. Jo lielāks punktu skaits, jo pacienta funkcionālās spējas ir pilnvērtīgākas un viņš ikdienā ir neatkarīgāks. Instruments plaši pielietots rehabilitācijas efektivitātes novērtēšanai stacionārā, rehabilitācijas centros. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Sanita Šveice. Brīvā laika aktivitātes personām pēc insulta, to saistība ar funkcionālo atkarību, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī šajos darbos: 1. Jeļizaveta Guserova. Spinālo pacientu raksturojums un primārās rehabilitācijas analīze indivīdiem ar daļēju tetraplēģiju pēc traumatiska muguras smadzeņu bojājuma, 2011. 2. Andrejs Mundeciems. Novērtēšanas protokols un fizioterapijas rekomendācijas pacientiem pēc vienpusējām ausgšstilba amputācijām. 3. Ksenija Plodenko. Funkcionālās elektrostimulācijas izmantošanas iespējas pleca sāpju mazināšanā pacintiem pēc insulta. 4. Maija Grava. Agrīnas mobilizācijas un pozicionēšanas ietekme uz O2 piesātinājumu asinīs pacientiem pēc saslimšanas ar insultu. 5. Kristīne Klapere. Ikdienas aktivitāšu repertuārs specializētajā bērnu sociālajā centrā: aktivitāšu atbilstība bērnu veikšanas spējām grupā, 2003. 6. Oksana Mihailova. Transkutānas elektroneirostimulācijas (TENS) pielietošana insulta pacientiem ar pleca locītavas sāpēm stacionārā rehabilitācijas iestādē, 2007. 7. Karīna Celitāne. Darba spējīga vecuma cilvēku, kas pārcietuši insultu apmierinātība ar dzīvi, 2007. 8. Elīna Tomberga. Spoguļterapijas efektivitāte rokas funkcijas uzlabošanā pacientiem pēc saslimšanas ar insultu, 2008. 9. Līva Tiesnese. Hiperbārās krioterapijas izmantošana pleca sāpju sindroma mazināšanai pacientiem ar hemiparēzi, 2009. 10. Alīna Šilvāne. Spoguļterapijas iespējas apakšējās ekstremitātes motorās funkcijas uzlabošanā pacientiem pēc insulta, 2009. 11. Māra Andrejeva. Dzīves kvalitātes vērtējums multiplās sklerozes pacientiem terapijas kursa rezultātā, 2008. 12. Daira Buraka. Hidroterapijas iespējas kustību un līdzsvara traucējumu mazināšanā pacientiem pēc saslimšanas ar insultu, 2008. 13. Jūlija Ņestereca. Fizioterapijas ārstēšanas pamatprincipi un funkciju atjaunošanās pēc pleca locītavas rotatoru aproces muskuļu bojājuma operatīvas ārstēšanas, 2008. 14. Tatjana Rugova. Miega traucējumu un pleca locītavas sāpju intensitātes pakāpes mijiedarbība pacientiem pēc smadzeņu infarkta, 2008. 15. Audrone Šaškaite. Apvienotā Parkinsona slimības novērtēšanas skalas un funkcionālās neatkarības mērījuma salīdzinājums novērtējot personas ar Parkinsona slimību, 2004. 16. Diāna Majevska. Funkcionālā neatkarības mērījuma un Bartela ADL indeksa izmantošanas iespējas, novērtējot pašaprūpes spējas personām pēc išēmiska insulta agrīnas rehabilitācijas periodā, 2004. 17. Evita Kuikucāne. Funkcionālās elektriskās stimulācijas pielietošana rokas funkcijas atjaunošanā pacientiem pēc insulta, 2009. 18. Liene Vaivode. Ergoterapijas efektivitātes mājas vidē personām ar multiplo sklerozi, 2002. 19. Līga Diebele. Kanādas Nodarbes veikšanas mērījuma pielietojums Latvijā: instrumenta latviskās versijas pārbaude ergoterapeita praksē neirorehabilitācijā, 2006. 20. Ilze Baltiņa. Atkarība ikdienas aktivitātēs pēc insulta, pieredze pārģērbšanās grūtībām un stratēģijas to pārvarēšanā, 2000. 21. Inese Žigo. Bērnu ar bērnu cerebrālo trieku integrācija vispārizglītojošajā skolā, 2000. 22. Kristīne Skudre. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pretendenti, personas pēc insulta funkcionālo spēju izvērtējums: dažādu mērījumu salīdzinājums, 2009. 23. Kristīne Kļaviņa. Hroniskas sāpes un nodarbes: ergoterpijas vajadzības izvērtējums, 2009. 24. Linda Līce. Pleca locītavas motorās funkcijas izmaiņas pirmajā pusgadā pēc insulta, 2012. 25. Tatjana Rogova. Miega traucējumu un pleca locītavas sāpju intensitātes pakāpes mijiedarbība pacientiem pēc smadzeņu infarkta, 2008. 26. Līva Germane. Kritienu riska faktori sociālās aprūpes centros dzīvjošām personām, 2010. 27. Jana Koreņika. Elpošanas sistēmas funkcionālo spēju novērtējums insulta pacientiem ar mobilitātes un motoro spēju ierobežojumu, 2011. 28. Signe Zommere. Elpošanas sistēmas funkcionālās spējas pacientiem pēc muguras smadzeņu šķērsbojājuma, 2011. 29. Jana Garmeļa. Fizioterapijas un botulīna neirotoksīna injekciju izmantošanas iespējas hemiparēzes radītā pleca locītavas sāpju mazināšanā stacionārās rehabilitācijas laikā, 2009.

Personai lūdz izpildīt 11 darbības, kuras ietver orientēšanos, reģistrāciju, uzmanību un reiķināšanu, atcerēšanos, valodu, pārzīmēšanu. Jo mazāks iegūtais punktu skaits jo izteiktāki ir pacienta kognitīvo funkciju traucējumi. Maksimālais punktu skaits ir 30. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Ieva Ķepale. Izziņas funkciju traucējumi un pašaprūpes veikšana personām pēc insulta, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī šajos darbos: 1. Elīna Tomberga. Spoguļterapijas efektivitāte rokas funkcijas uzlabošanā pacientiem pēc saslimšanas ar insultu, 2008. 2. Lāsma Zepa. Auto vadīšanas iemaņu ekspertīze cilvēkiem pēc insulta - situācija Latvijā, 2008. 3. Tatjana Rogova. Miega traucējumu un pleca locītavas sāpju intensitātes pakāpes mijiedarbība pacientiem pēc smadzeņu infarkta, 2008. 4. Līva Germane. Kritienu riska faktori sociālās aprūpes centros dzīvjošām personām, 2010. 5. Evita Trapša. Funkcionālo spēju novērtējums pacientiem ar insultu rehabilitācijas resociālajā fāzē pirms un pēc kompleksas terapijas, 2009. 6. Maija Grava. Agrīnas mobilizācijas un pozicionēšanas ieteikme uz O2 piesātinājumu asinīs pacientiem pēc saslimšanas ar insultu. 7. Tatjana Cupikova. Izziņas funkciju traucējumi un pašaprūpes veikšanas spējas personām pēc insulta slimības akūtajā periodā, 2001. 8. Daira Buraka. Hidroterapijas iespējas līdzsvara traucējumu mazināšanā pacientiem pēc saslimšanas ar insultu, 2008. 9. Alīna Šilvāne. Spoguļterapijas iespējas apakšējās ekstremitātes motorās funkcijas uzlabošanā pacientiem pēc insulta, 2009. 10. Tatjana Rugova. Miega traucējumu un pleca locītavas sāpju intensitātes pakāpes mijiedarbība pacientiem pēc smadzeņu infarkta, 2008. 11. Jekaterina Bobnova. Apmierinātība ar dzīvi saistībā ar sociālo lomu realizēšanu personām pēc insulta, 2005. 12. Diāna Majevska. Funkcionālā neatkarības mērījuma un Bartela ADL indeksa izmantošanas iespējas, novērtējot pašaprūpes spējas personām pēc išēmiska insulta agrīnas rehabilitācijas periodā, 2004. 13. Evita Kuikucāne. Funkcionālās elektriskās stimulācijas pielietošana rokas funkcijas atjaunošanā pacientiem pēc insulta, 2009. 14. Ina Rutko. Vajadzības pēc pašaprūpes palīglīdzekļiem un valsts finansionālais nodrošinājums, 2006. 15. Linda Grīnvalde. Ikdienas aktivitāšu grūtības klientiem ar demencēm, kuri dzīvo sociālās aprūpes iestādē vai apmeklē sociālās aprūpes dienas centru, 2007. 16. Lauma Indrokova. Dzīves kvalitātes salīdzinājums gados ļoti veciem cilvēkiem, kas dzīvo mājās un sociālās aprūpes centrā, 2008. 17. Ieva Ozoliņa. Atšķirības ikdienas aktivitāšu veikšanā personām pēc insulta atkarībā no galvas smadzeņu bojājuma puses, 2001. 18. Liene Cipule. Līdzsvara, ķermeņa stabilitātes funkcijas un vestibulārie traucējumi geriatrijas pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, 2010. 19. Ilze Kristapsone. Līdzsvara un koordinācijas spēju saistība ar kritienu biežumu senioriem ar 2. tipa cukura diabētu, 2013. 20. Rūta Kuzmane. Gaitas pašnovērtējums pacientiem 3-6 mēnešus pēc saslimšanas ar insultu, 2013. 21. Inga Garuta. Insulta pacientu gaitas uzlabošana izmantojot gaitas treniņu uz skrejceliņa ar vizuālo atgriezenisko saiti, 2015.

Ikdienas aktivitāšu taksonomija sevī ietver divpadsmit definētas aktivitātes: ēšana un dzeršana, kustīgums, iešana uz tualeti, ģērbšanās, personīgā higiēna, rūpes par izskatu, sazināšanās, pārvietošanās, ēdiena gatavošana, iepirkšanās, tīrīšana, mazgāšana. Aktivitātes sastāv no secīgu darbību grupas vai kopuma, kas ir kativitāšu komponentu daļas. Katrai aktivitātei ir atšķirīgs pakārtoto darbību skaits, kas svārstās no divām līdz sešām, un tās ir sakārtotas secībā no vieglākām uz sarežģītākām, kur mazākais skaitlis apzīmē atkarību, bet lielākais skaitlis attiecīgi apzīmē neatkarību šajā darbībā. Ikdienas aktivitāšu taksonomijā aktivitātes novērtējums tiek atspoguļots riņķveida grafiskajā attēlā, kurā tiek atzīmētas darbības, kuras persona var veikt. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Zane Liepiņa. Dzīves lomu maiņa personām pēc insulta, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī sekojošās publikācijās: 1. Linda Grīnvalde. “ Ikdienas aktivitāšu grūtības klientiem ar demencēm, kuri dzīvo sociālās aprūpes iestādē vai apmeklē sociālās aprūpes dienas centru. ” 2007. 2. Tatjana Krivcova. “Izmaiņas aktivitāšu veikšanā pacientiem pēc gūžas endoprotezēšanas”. 2004. 3. Inta Doncu. “Ikdienas aktivitāšu veikšana personām pēc gūžas locītavas endoprotezēšanas.” 2008.

Aptauja par dzīves kvalitāti personām ar reimatoīdo artrītu sastāv no 30 jautājumiem. Atbildot uz jautājumiem jāizvēlas viens atbildes variants "jā" - 1 un "nē" - 0. Jautājumos tiek ietverta - fiziskā funkcija, emocionālā funkcija, sociālā funkcija, lomu veikšanas spējas. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Diāna Bringina. Spēja veikt ikdienas aktivitātes un dzīves kvalitāte personām ar reimatoīdo artrītu, 2000.

Instruments paredzēts pašaprūpes un instrumentālo aktivitāšu veiktspējas novērtēšanai. Ietver 10 darbības – mazgāšanos, ģērbšanos, iešanu uz tualeti, pārvietošanos, saturēšanu (fizioloģisko zarnu un urīnpūšļa iztukšošanu), ēšanu, tīrīšanu, pārtikas iegādi, sabiedriskā transporta izmantošanu un ēdiena gatavošanu. Instruments mēra atkarību/neatkarību – asistēšanas līmeni konkrētā aktivitātē. Mērījumu aizpilda intervijas veidā, kā arī novērojot personu minētajās darbībās. Ikdienas aktivitāšu novērtēšanā tiek noteikts, vai persona konkrēto aktivitāti spēj veikt neatkarīgi, daļēji atkarīgi, atkarīgi, vai ir nepieciešams atgādinājums, uzraudzība un aktīva palīdzība. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Ieva Sproģe. Fiziskās vides ietekme uz ikdienas aktivitātēm personām pēc kāju amputācijām, 2000. Novērtēšanas instruments lietots arī šajos darbos: 1. Jana Rata. Atkarība ikdienas aktivitātēs personām pēc insulta pirms un pēc izrakstīšanās no rehabilitācijas centra, 2001. 2. Tatjana Cupikova. Izziņas funkciju traucējumi un pašaprūpes veikšanas spējas personām pēc insulta slimības akūtajā periodā, 2001. 3. Ieva Ozoliņa. Atšķirības ikdienas aktivitāšu veikšanā personām pēc insulta atkarībā no galvas smazdeņu bojājuma puses, 2001. 4. Inga Eitviņa-Geislere. Ikdienas aktivitāšu veikšanas grūtības un to risināšanas metodes personām ar multiplo sklerozi, 2001. 5. Ieva Mieze. Atkarība ikdienas aktivitāšu veikšanā un dzīves kvalitāte personām ar muguras smazdeņu bojājumu, 2001. 6. Aļesja Mozžerikova. Mājas vides pieejamība un piemērotība personām pēc muguras smadzeņu bojājuma, 2004. 7. Ieva Ķepale. Izziņas funkciju traucējumi un pašaprūpes veikšana personām pēc insulta, 2000. 8. Kristīne Skudre. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pretendenti, personas pēc insulta funkcionālo spēju izvērtējums: dažādu mērījumu salīdzinājums, 2009.

Instruments radīts, lai novērtētu vides atmosfēru psihiatriskajās klīnikās un ambulatorās nodaļās. Tas pastāv divās formās: forma R - domāts, lai novērtētu reālo vides atmosfēru; forma I - lai novērtētu ideālo vides atmosfēru nodaļā. COPES sastāv no simts apgalvojumiem, kurus respondenti vērtē kā patiesus un nepatiesus. Viens un tas pats variants tiek piedāvāts gan pacientam, gan medicīniskajam personālam. Visi simts apgalvojumi sadalīti desmit tēmās: (1) iesaistīšana - nosaka, cik aktīvi ir darbinieki ikdienu programmas funkcionēšanā; (2) atbalstīšana - nosaka līmeni, līdz kuram dalībnieki tiek iedrošināti palīdzēt un atbalstīt citus programmas dalībniekus, un kā personāls atbalsta pacientus; (3) spontanitāte - nosaka līmeni, līdz kuram programma atbalsta pacientus rīkoties patstāvīgi un izteikt savas jūtas atklāti; (4) autonomija - novērtē, cik pašpietiekami un neatkarīgi dalībnieki ir atbalstīti, lai pieņemtu paši savus lēmumus par viņu privātajām lietām; (5) praktiskā orientēšana - nosaka līmeni, līdz kuram dalībnieki tiek atbalstīti, lai uztrauktos par savām privātajām problēmām un jūtām un cenšas saprast tos; (7) niknums un agresija - nosaka līmeni, līdz kuram dalībnieks tiek atbalstīts un līdz kuram viņam tiek atļauts strīdēties ar citiem dalībniekiem un personālu; (8) kārtība un organizācija - novērtē cik svarīgas ir kārtība un organizācija programmā; (9) programmas skaidrība - nosaka līmeni, līdz kuram dalībnieks zina, kas viņu gaida viņa programmas ikdienas rutīnā, skaidrība par programmas noteikumiem un procesu; (10) personāla kontrole - nosaka līmeni, līdz kuram personāls lieto līdzekļus, sodus, lai kontrolētu dalībniekus. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Oļegs Gorbunovs. Vides atmosfēras salīdzinājums psihiatriskajās nodaļās ar un bez ergoterapijas programmām, 2001.

Tests ir sadalīts 3 dimensijās: (1) darbošanās ar zīmuli, kurā ietilpsts 6 kategorijas: zīmēšanas kustības sākumpunkts, rokas stāvokli, rokas locītavas stāvoklis, delnas stāvoklis, satvēriens, zīmēšanas rezultāts; (2) darbošanās ar šķērēm, kurā ietilpst 6 kategorijas: rokas stāvoklis, rokas locītavas stāvoklis, delnas stāvoklis, satvēriens, šķēru novietojums, greišana rezultāts; (3) vienkāršās spēlēšanās kustības, kuras ietver pamata ikdienas aktivitāšu veikšanu, kurā ietilpst 3 kategorijas: klucīšu likšana, bumbiņu vēršana, pogāšana un sasiešana. Visas kategorijas tiek sadalītas no 2 līdz 14 secīgiem attīstības posmiem vecuma robežās no 1 līdz 7 gadiem. Aizpildot novērtēšanas lapu, tiek atzīmēts augstākais rezultāts, ko bērns veic. Atsevišķi var novērtēt zīmuļa satvēriena vecumu, šķēru izmantošānas vecumu, koordinācijas vingrinājumu vecumu un rokas vidējo vecumu, ko aprēķina no visām kategorijām. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Jolanta Šķestere. Rokas funkciju un spēles prasmju saistības salīdzinošā analīze priekšlaicīgi un laikā dzimušiem trīsgadīgiem bērniem, 2001.

Pirmsskolas spēles skala ir novērtēšanas rangu skala. Tā novērtē bērnu spēles līmeni viņiem brīvi spēlējoties un raksturo to. Skalai ir 4 dimensijas: telpas pārzināšana, materiālu pārzināšana, imitēšana, piedalīšanās. Katra spēles dimensija iekļauj sevī 3-5 kategorijas. Pilns kategoriju skaits ir 16. Katra spēles kategorija iekļauj sevī uzvedības skaidrojumu 6 vecuma grupās. Izvērtējot kategorijas tiek noteikts spēles vecums un aizpildīta bērna novērtēšanas lapa, lai noteiktu bērna spēlēšanās vecumu. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Jolanta Šķestere. Rokas funkciju un spēles prasmju saistības salīdzinošā analīze priekšlaicīgi un laikā dzimušiem trīsgadīgiem bērniem, 2001.

Aptaujas mērķauditorija ir pieaugušajie (aptuveni no 16 gadu vecuma) ar viegliem, vidēji smagiem garīgās attīstības traucējumiem un mācīšanās grūtībām. Šīs aptaujas mērķis ir novērtēt sociālās kompetences, lai mazinātu mijiedarbības sarežģījumus ar personu dažādās sociālās situācijās, un padarīt tās pārredzamākas, lai novērtētu stiprās un vājās puses cilvēkiem ar vieglu, vidēji smagu garīgo atpalicību un mācīšanās grūtībām. Aptaujas sastāv no informācijas par vērtējamo personu, vērtētāju, instrukcijas un Insbrukas sociālo kompetenču aptaujas pieaugušajiem ar mācīšanās grūtībām vai garīgo atpalicību. Insbrukas sociālo kompetenču aptauja pieaugušajiem ar mācīšanās grūtībām vai garīgo atpalicību sastāv no četrām kategorijām, 25 apakšsadaļām, 160 apgalvojumiem Sīkāk ar testa aprakstu var iepazīties pievienotajā datnē. Lai saņemtu aptauju izmantošanai sava pētnieciskā darba ietvaros, lūdzu sazināties ar RSU Psiholoģijas laboratoriju, rakstot uz tar@rsu.lv

Nodarbju aptaujas lapa ir pašnovērtējuma forma, kas prasa personai norādīt ar kādām aktivitātēm viņš/viņa nodarbojas vienas tipiskas darbadienas vai brīvdienas garumā. NAL prasa personām aizpildīt, kādas aktivitātes viņi veic katras pusstundas periodā pēc pamošanās (laikā, kad ir aktīvi). Katra aktivitāte tiek novērtēta ar 4 jautājumiem: (1) - vai uzskata, ka šī konrkētā aktivitāte ir darbs, ikdienas aktivitāte, izprieca vai atpūta; (2) - cik labi veic šo aktivitāti; (3) - cik svarīga ir šī aktivitāte; (4) - cik daudz bauda šo aktivitāti. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Anda Beķere. Izmaiņas aktivitāšu repertuārā indivīdiem novecojot, 2002. Novērtēšanas instruments lietots arī šajās publikācijās: 1. Selga Kancāne. “Aktivitāšu repertuārs jaunākā skolas vecuma bērniem un bērniem ar uzmanības deficīta sindromu”. 2002.

Aptauja sastāv no 16 novērtēšanas jomām. Katra no tām attiecas uz kādu no gribu raksturojošiem elemntiem: pašnovērtējumu, interesēm, vērtībām un motivāciju. Gribas aptaujas lapa ir domāta, lai objektīvi novērtētu gribas apakšsistēmu klientiem, kuriem ir garīgās attīstības aizture un hroniski garīgās veselības traucējumi. Gribas aptaujas lapa vērtē indivīda uzvedību un to, cik daudz terapeits atbalsta, strukturē un stimulē indivīdu aktivitātes laikā. Veicot novērtēšanu, terapeitam katrs aptaujas punkts jānovērtē pēc 4 ballu sistēmas: 4 balles- spontāns, 3 balles- iesaistās, 2- vilcinās, 1- pasīvs. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Inga Ģibule. Izmaiņas gribas apakšsistēmā ergoterpijas procesa laikā personām ar depresiju stacionārā, 2002. Novērtēšanas instruments lietots arī šajos darbos: 1. Zane Šnikere. Gribas novērtējums pacientiem ar nepārtraukto paranoīdo šizofrēniju, 2002. 2. Zane Jurenovska. Psihiskās slimības - šizofrēnijas ilguma ietekme uz gribas apakšsistēmu, 2003.

Gēteborgas dzīves kvalitātes novērtēšanas instruments sastāv no divām atsevišķām daļām: pirmā daļas priekš dzīves kvalitātes novērtēšanas, otrā daļas dažādu simptomu novērtēšanai. Instrumentā izmantota tikai instrumenta pirmā daļas, kura sastāv no 16 punktiem, kas iekļauj vērtējumu par sociālo, fizisko un garīgo labklājību. Katrs no šiem punktiem tiek novērtēts pēc septiņu soļu skalas, no "ļoti slikts" = 1 līdz "izcils, labāk nevar būt" = 7. Psihometriskās īpašības skat. darbā: Maija Eglīte. Dzīves kvalitāte un brīvā laika aktivitātes krāsu rūpnīcas darbiniekiem saistībā ar kaitīgiem arodfaktoriem, 2002.